Mazu brīdi pirms… nākamā skolas gada

Mazu brīdi pirms… nākamā skolas gada

Ne tikai bērni, ne tikai skolotāji, bet arī vecāki, pirms 1. septembra, kļūst nemiera pilni. Kaut arī šis laiks škiet praktisku rūpju piepildīts, patiesībā mēs visi risinam grūtu rēbusu. Skolēni, vecāki un skolotāji, vecvecāki, krustvecāki utt. savās domās mēģina saplānot, noorganizēt vai pat izsapņot to, kāds būs mūsu kopīgais skolas gads. Jā, jā – skolā ejam mēs visi, neatkarīgi no tā vai fiziski turp dodamies, neatkarīgi no tā vai to gribam vai nē. Mūsu skolēns uz skolu neiet viens – viņa skolas somā iekrāmēts ir mūsu noskaņojums, ģimenes paradumi, vecāku attieksme, dažādi dzīves notikumi, kādreiz lielo brāļu vai māsu pieredze un pat kaimiņu tantes komentārs, kas izteikts vien garāmejot. Nemaz nepieminēju paša bērna atmiņas, sapņus vai bažas. Tā ir nopietna bagāža un bieži vien nospiež plecus daudz smagāk kā mācību grāmatas. Bieži vien mums nav ne jausmas, cik daudz no šī smaguma varētu tikt noņemts no mūsu bērnu pleciem, ja mēs ar viņu aprunātos. Piemēram, par to, ko viņš gaida no skolas. Ko viņš vēlas uzzināt, izdarīt, apskatīt, apgūt utt. šogad? Stop – es ceru, ka paspēju jūs sabremzēt pirms jūs enerģiski (ar vislabākajiem nodomiem) metaties savu skolēnu aktīvi iztaujāt kā to dara darba intervijā. Šādām sarunām būtu labi atrast nesteidzīgus vakarus vai lēnus rītus, bērnu piemērotā noskaņojumā un pašiem sevi mierīgā uzklausītāja nevis padomu devēja lomā. Atrast brīdi, kad arī pašam pārdomāt to pašu jautājumu – ko es, kā vecāks, gaidu no skolas. Vai,  ko es kā skolotājs gaidu no skolas. Manuprāt, būtu svarīgi, ja mēs katrs par šo jautājumu aizdomātos un atrastu laiku sarunai, kurā to pārrunāt. Nevis tādēļ lai kaut ko viens no otra pieprasītu, pierakstītu un pārliecinātos par uzskatu atšķirībām vai sakritībām. Bet gan tādēļ, lai iepazītu viens otru. Jo sarunas ar ģimeni un skolotājiem, kas ar mūsu bērniem pavada dienas lielāko daļu, mums sniedz daudz vairāk, kā atbildes uz standarta jautājumiem, kurus parasti uzdodam saviem bērniem pēc stundām. Jūs pasmaidījāt un noteikti iedomājāties tos pašus, kurus es: “Kā Tev šodien gāja? Vai Tu jau paēdi? Vai izmācījies esi?” Un saņemtu trafaretas atbildes: “Normāli. Jā. Mhm.” Un tagad jūs sasmējāties. Es arī. Novēlot mums visiem veiksmīgu kopīgo 2017./2018. mācību gadu un jaunas iespējas vienam otru labāk iepazīt – Katrīnas mamma