Kad Valentīna diena aiz muguras
Nepārprotiet, es neesmu pret Valentīna dienu. Gluži pretēji. Esmu par. Jo mīlestība piešķir cilvēka dzīvei krāsu, garšu un saturu. Tai ir daudz un dažādu veidu, izpausmju un pie tā arī vairāk nepakavēšos. Vēlējos šoreiz parunāt par tēmu skola, mācības un mīlestība. Protams, protams, skolas laiks daudziem saistās ar pirmo mīlestību, bangojošām vai klusām jūtām, vai veselu jūtu virpuli. Tomēr skolai, mācībām, mūsu bērnu sekmēm un labsajūtai ir vēl kāds sakars ar mīlestību.
Kad šis citāts nonāca manā acu priekšā, kādu brīdi pat apstulbu, cik precīzi kāds bija definējis vienkāršo, acīmredzamo patiesību. “Tie bērni, kas jūtas mīlēti, uz skolu nāk mācīties. Bet tie, kam piederības un mīlestības trūkst, vispirms skolā cenšas aizpildīt tukšumu savā sirsniņā”. Teikšu godīgi – reizēm pat biezas grāmatas un gudras lekcijas par to, kā audzināt bērnus pasaka daudz mazāk, kā minētie divi teikumi. Un trāpa tieši mērķī.
Mums katram mīlestība un tās apliecinājumi ir nepieciešami katru dienu. Bērniem lai augtu, pieaugušajiem lai plauktu un veciem ļaudīm, lai justos vajadzīgi. Ir dažas teorijas, kas apgalvo, ka mums katram dienā ir vajadzīgi ap 30 uzmanības apliecinājumi – ar skatienu, ar vārdiem ar glāstiem. Mazi bērni, kad viņiem trūkst mīļuma, pienāk un pieglaužās kā kaķēni. Uzpilda savu mīlestības trauciņu un atkal ir gatavi skriet. Kļūstot pieaugušāki, bērni savu vajadzību pēc mīļuma un uzmanības izpauž jau sarežģītākos veidos – ar konfliktiem, kašķiem un citām uzvedības problēmām. Bet vajadzība paliek tā pati. Jautājums – vai es Tev esmu labs, vai Tu mani mīli – tiek uzdots neticamos un pat šokējošos veidos.
Reizēm mīlestību jauc ar visatļautību un vecākiem šķiet, ka ļaujot bērnam darīt visu, ko viņš vēlas, tiek apliecināta mīlestība. Nē, nē, nē. Vecāku un skolotāju mīlestības uzdevums ir divējāds: dot bērnam robežas un ļaut audzēt spārnus. Pārējo mūsu bērni izdarīs paši.
Lai jums brīnišķīga un mīlestības pilna arī katra diena pirms un pēc Valentīndienas!
Autors: Kristīna Sprūdža