Izglītības un arī emocionālās inteliģences līmeni ir iespējams izmērīt – ar IQ vai EQ. Nezinu vai kāds no Jums šos testus ir pildījis, tomēr arī labi un pat izcili testa rezultāti nenodrošina labas sekmes skolā vai sasniegumus “lielajā dzīvē”.  Diemžēl vai par laimi, spēja ātri un labi mācīties, labs izskats, fiziskā veselība un IQ nav rādītāji, kas atšķir veiksmīgos no neveiksmīgiem. Kas tad ir izšķirošais rādītājs, jūs vaicāsiet? Mērķtiecība. Tik vienkāršs, spēcīgs un ietilpīgs vārds. MĒRĶ – TIECĪBA. Spēja virzīties uz mērķi, diendienā veicot mazus, bet virzībai nozīmīgus solīšus, dedzīgi un neatlaidīgi ieguldot savā attīstībā, virzoties maratona, nevis sprinta tempā. Un brīžos, kad vairs nav spēka ne skriet, ne iet, vismaz gulēt sava mērķa virzienā. Par to gulēšanu, tas bija joks. Kaut arī katrā jokā ir daļa patiesības.

Tātad, mērķtiecība. Par to, kas bērnu, pusaudzi, jaunieti un arī pieaugušu cilvēku padara mērķtiecīgu un kā šo īpašību ieaudzināt jaunai paaudzei, zinātne un sabiedrība šobrīd zin ļoti, ļoti maz. Tas, kas ir skaidrs – ne talants, ne ģimenes ekonomiskais stāvoklis, ne testu rezultāti, ne skolas reitings nedod garantijas un ar labiem rādītājiem tajos nepietiks. Nozīmīgāko “izrāvienu” skolā un dzīvē sasniedz tie, kas nebaidās kļūdīties, neļauj novirzīt sevi no mērķa, mācās no neveiksmēm un turpina attīstīt prasmi un spēju mācīties, apgūt ko jaunu. Tie, kas ir mērķtiecīgi.

Kā lai es palīdzu savam bērnam attīstīt mērķtiecību? Arī es, ik pa brīdim, sev to jautāju. Ir tikai 2 lietas, ko mēs varam darīt. Pirmā – paši būt mērķtiecīgi. Bez jokiem. Jaunā paaudze mācās tikai no mūsu rīcības, nevis no vārdiem. Un vēl – mēs varam censties palīdzēt bērnam, pusaudzim un jaunietim saprast mērķtiecības būtību. Katrā no mums ir milzīgs mērķtiecības potenciāls. To tikai ir nepieciešams atmodināt un attīstīt. Ja tas tā nebūtu, mēs nemaz neprastu staigāt. Jūs teiksiet – es runāju muļķības? Padomājiet vēlreiz! Ja mēs nebūtu mērķtiecīgi laika posmā, kad tikai vēl mācījāmies spert pirmos soļus, mēs pie pirmajām neveiksmēm padotos. Vai tad atmetām ar roku? NĒ! Tik ilgi nepadevāmies, kamēr iemācījāmies staigāt. Tieši tāpat ir ar jebkurām citām prasmēm, mērķiem un sapņiem. Nepadodamies un neļaujam neveiksmei mūs novirzīt no mērķa. Esam mēķtiecīgi, tad arī mūsu bērni tādi būs! Kopā ar pavasara atnākšanu un pirmo zaļumu spraukšanos arā no zemes, diedzējam mērķtiecības asnus sevī.

Kristīna Sprūdža Katrīnas mamma