Piederēt

Mani īpaši neskumdina Latvijas vējainie rudeņi, ilgās ziemas un lēnie pavasari un īsās vasaras, jo tikai Latvijai es varu patiesi piederēt. Šie nav kāda dzejnieka vārdi vai teksts no mācību grāmatas – es tā patiesi domāju. Ja daļu no savas dzīves nebūtu pavadījusi ārpus Latvijas, visticamāk, es nebūtu tik ļoti pārliecināta, tik ļoti nemīlētu šo vietu zem saules. Iemesls aizbraukšanai nebija trūkums vai liela mīlestība. Man tika piedāvāta lieliska iespēja mācīties ASV, vēlāk arī karjeras iespējas taipus un šaipus okeāna un es piedāvājumu pieņēmu. Nepārprotiet mani – došanās pasaulē bija labākais, kas ar mani varēja notikt. Pieredze, zināšanas un arī dzīves skola, kuru man sniedza daudzās valstis, pilsētas un tajās sastaptie cilvēki, bija neatsverama. Esmu pateicīga visiem un ikvienam. Bet došanās pasaulē bija arī pats grūtākais, kas ar mani varēja notikt. Esot tālu prom no Latvijas un saviem mīļajiem, sapratu, ka tikai šeit varu justies kā viens vesels, varu justies piederīga un būt tāda, kāda patiesi esmu. Tieši tādēļ, kad man jautā par prom došanos, es saku, ka atbalstu katru, kas vēlas doties pasaulē laimi, zināšanas vai pieredzi meklēt. Esot ārpus ierastās vides, kultūras, valodas un mājas sajūtas, mēs uzzinām, kas esam. Un tie, kam jāpārbrauc, pārbrauks. Mums ir jāprot arī gaidīt un sagaidīt. Varbūt kāds teiks, ka viņam nav jādodās pasaulē, lai atrastu sevi. Piekrītu. Tā tas var būt. Bet citiem tas ir jādara. Lai pārnākot mīlētu vēl vairāk un sajustu vēl skaidrāk. Tieši tādēļ, došanās pasaulē ir skaistākais, kas ar mani ir noticis. Jo, kopš atgriešanās mani vairs neskumdina Latvijas pelēkie mākoņi, straujie ziedoņi un tumšie ziemas vakari, jo tikai šeit ir viszilākās debesis, viskrāšņākie Jāņu vainagi,smagākie sēņu grozi, visskaņākās dziesmas un savējie. Šeit es esmu mājās, tikai Latvijai un tās cilvēkiem es varu patiesi piederēt.

Kristīna Sprūdža